Satiku draugu, kurš man izstāstīja savus piedzīvojumus no šīs gada par notikušo mežā. Domāju arī jums būs interesanti
Viņš jau trīsdesmit gadus bija mežsargs. Jaunībā bija iesaukts Sibīrijas mežos un vairs tos nepameta. Šis skarbais novads ar savu bezgalīgo taigu, straujajām upēm un kalnu nogāzēm viņam kļuva par mājām, bet meža iemītnieki — gandrīz par radiniekiem.
Aprīļa rīts bija neparasti silts. Sniegs mežā bija gandrīz nokusis, atsedzot pērnā gada lapas un pirmos, biklos jaunās zāles dzinumus. Valdis zināja, ka pavasaris ir īpašs laiks meža iemītniekiem: tieši tagad, aprīlī un maijā, vilkiem piedzimst mazuļi.
Mežsargs gāja pa zināmu taciņu, pārbaudot rezervāta robežas un atzīmējot koku stāvokli pēc ziemas. Mugursomā gulēja mērīšanas instrumenti, termoss ar tēju un sviestmaizes — gaidāma bija gara diena. Pēkšņi meža klusumu pāršķēla stiepta vilka balss. Vasīlijs apstājās, ieklausoties. Skaņa atkārtojās — tas nebija parasts vilka gaudiens.
— Kas tur notiek? — nomurmināja mežsargs, atstājot mugursomu pie lielas priedes un dodoties skaņas virzienā.
Gaudošana kļuva arvien tuvāka, un drīz Valdis iznāca nelielā pļaviņā. Tas, ko viņš ieraudzīja… Pie koka ņēmās liela vilcene — viņas pakaļkāja bija cieši iespiesta lamatās.
Dzīvnieks bija iztukšots. Spalva uz skausta bija sacēlusies. Vilcene mēģināja kost dzelzs lamatas, bet nekas, protams, nebija izdevies. Ap lamatu vietu zeme bija samīdīta
— Ak, — klusi izelpoja Valdis. — Cik ilgi tu te esi bijusi?
Cilvēka balss skaņā vilcene pagrieza galvu. Viņas dzeltenajās acīs bija manāmas bailes un vienlaikus apņēmība aizstāvēties līdz galam. Viņa atņirdza ilkņus un dobji ierūcās, taču Valdis ievēroja galveno: dzīvnieka sāni bija apaļi, bet kustības — piesardzīgas.
— Grūta, — saprata mežsargs. — Un, spriežot pēc visa, mazuļi gaidāmi pavisam drīz. Pēc 60–65 dienām vilka mazuļi parādās tieši šajā gadalaikā.
Valdis lēni atkāpās, dodot dzīvniekam saprast, ka nekaitēs. Taču aiziet viņš nevarēja — vilcene aizies bojā kopā ar viņu arī vēl nedzimušie mazuļi.
— Klausies, skaistule, — viņš uzrunāja dzīvnieku mierīgā, klusā balsī. — Es tev nenodarīšu sliktu. Saprotu, ka tu baidies, bet, ja mēs neizņemsim šo dzelzs gabalu, tu taču saproti.
Vilcene uzmanīgi vēroja katru viņa kustību. Valdis apsēdās zemē, lai izskatītos mazāk draudīgs, un sāka lēni novilkt jaku.
— Dienesta laikā uz robežas man nācās palīdzēt ievainotiem dzīvniekiem, — viņš turpināja runāt, vairāk pats ar sevi. — Galvenais noteikums — neveikt straujas kustības un neļauties uztraukumam.
Mežsargs aptina jaku ap labo roku — gadījumam, ja vilcene mēģinātu ko darīt. Ar kreiso roku viņš izvilka no kabatas lauzni un sāka rakt zemi ap lamatu, cenšoties atbrīvot to no stiprinājuma.
— Paciesties mazliet, — nomurmināja Valdis, sajūtot, kā, par spīti vēsumam, paliek karsti. — Drīz tevi atbrīvošu.
Vilcene pārstāja rūkt. Valdis redzēja, ka sākas.
— Ir sācies, — viņš saprata. — mazuļi drīz būs klāt.
Darbojoties, mežsargs beidzot atbrīvoja lamatu stiprinājumu. Tagad bija jānospiež atsperes mehānisms, lai atlaistu. Tas prasīja abas rokas un lielu spēku.
— Piedod, meitenīt, tagad būs kā būs, — viņš brīdināja un strauji nospieda mehānismu.
Lamatas klikšķēja un atvērās. Vilcene iegaudoja, bet bija brīva. Viņa mēģināja piecelties, taču tas neizdevās. Valdis ātri novilka kreklu un saplēsa to strēmelēs. Vilcene bija pārāk novārgusi, lai pretotos.
Nolēmu katru dienu sievai teikt komplimentus: stāstu, kas no tā sanāca pēc sešiem gadiem
— Jānogādā tevi siltumā, — izlēma mežsargs. — Man netālu ir ziemas mājiņa.
Veca būdiņa atradās tikai pus kilometra attālumā no pļavas. Valdis to izmantoja kā atpūtas vietu garo apgaitas reižu laikā. Tur bija sauss, silts un, galvenais, droši.
Mežsargs uzmanīgi pacēla vilceni. Viņa bija smaga, īpaši savā stāvoklī, taču gadi fiziska darba mežā nebija pagājuši veltīgi.
— Turies, — viņš čukstēja. — Tiklīdz būsim būdiņā, taviem mazajiem būs silti un droši.
Ziemas mājiņā viņš noguldīja vilceni uz vecām, siltām ādām pie krāsns un iekūra to. Drīz telpa piepildījās ar omulīgu siltumu. Valdis nolika dzīvniekam līdzās bļodu ar ūdeni un atkāpās pie loga, dodot viņai vietu. Viss notika ātri — un patiešām, pēc dažām stundām viss bija beidzies. Pieci mazi vilcēni kustējās pie mātes vēdera, meklējot pienu.
Cik ilgi var darbināt auto motoru tukšgaitā bez sekām: mehāniķa atbilde
— Cik skaisti, — aizkustināts noteica Valdis, vērodams ģimeni.
Vilcene laizīja mazuļus, sildot tos. Ik pa laikam viņa pacēla galvu un paskatījās uz mežsargu — jau bez bailēm. Viņas acīs bija manāms nogurums, bet arī kaut kas līdzīgs pateicībai.
Trīs dienas Valdis rūpējās par neparastajiem viesiem. Viņš nesa vilcenei gaļu un svaigu ūdeni, mainīja pakaišus, uzturēja uguni krāsnī. Dzīvnieks ļāva viņam būt tuvumā, vairs nerūca un nemēģināja kost.
— Tu esi gudra, — viņš ar viņu sarunājās. — Saprot, ka palīdzību sniedzu.
Interesantākais gan notika ceturtajā dienā…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
